Šveices pētnieki ir atklājuši, ka 147 transnacionālajām korporācijām (mazāk kā 1 % no pasaules uzņēmumu skaita), ir disproporcionāla vara pasaulē, jo tām pieder 40 % pasaules ekonomikas. Taču analītiķi arī atzīst ka īpašumtiesības ne vienmēr nozīmē varu.
Šis korporatīvais tīkls lielā mērā nosaka mūsu politekonomisko dienaskārtību. Šādi cieši noslēgti tīkli ar lielu varu un ietekmi ir nestabili, ko pierāda arī pašreizējā finanšu un ekonomiskā krīze. Ekonomisti pēta šīs korporatīvās saites, lai saprastu kā izveidot stabilāku sistēmu, kur izmaiņas vienā sistēmas elementā neradītu draudus visai sistēmai.
Taču tikmēr ASV un arī citur pasaulē cilvēki, kas pārstāv visdažādākās sociālās grupas un politiskās intereses, protestē pret šo varas dominanci.
Top 10:
1. Barclays plc 2. Capital Group Companies Inc 3. FMR Corporation 4. AXA 5. State Street Corporation 6. JP Morgan Chase & Co 7. Legal & General Group plc 8. Vanguard Group Inc 9. UBS AG 10. Merrill Lynch & Co Inc
Pasaulē turpinās jauniešu nemieri pret pastāvošo finanšu sistēmu. Ņujorkā Volstrītas okupācija jau turpinās trīs nedēļas, bet tikai tagad mediji tam sāk pievērst uzmanību. Šī kustība iestājas pret baņķieru patvaļu, kas deregulācijas atļautībā stimulēja ekonomisko burbuli un vispārējo finanšu krīzi, bet pēc tam krīzē valdības glāba tieši bankas, jo tās bija izaugušas pārāk lielas, lai tām ļautu iet. Šie protesti mēģina valdībai un finanšu sektoram atgādināt uz to, kurš ir vainojams pie finanšu un ekonomiskās krīzes, un aicināt rīkoties, lai tas neatkārtotos nākotnē. Volstrītas blokādi un izmaiņas pastāvošajā finanšu sistēmā atbalsta arvien vairāk cilvēku, tai skaitā uzņēmēji, politiķi un zinātnieki, piemēram Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džozefs Stiglics (skatīt video).
Arī Eiropā notiek diskusija par finanšu tirgus atbildību. Francija, Vācija, Spānija, Portugāle, Beļģija un Eiropas Komisija ierosina īstermiņa finanšu spekulācijas, kas veido lielāko daļu globālo „investīciju”, aplikt ar nodokli. Tubīna nodokļa ideja jau ir ļoti sena, bet izskatās ka to drīzumā izdosies ieviest vismaz eirozonā, kas būtu liels solis uz priekšu godīgākā finanšu pārdalē.
Ministru Kabinetā apstiprināšanai iesniegts Zemkopības ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums „Latvijas nostāja jautājumos, kas saistīti ar ģenētiski modificētiem organismiem”. Cita starpā tajā rakstīts: “Piemēram, Latvijas putnkopības un cūkkopības spēja konkurēt pasaules tirgū ir atkarīga no sojas produktu importa. Soja ir neaizvietojams olbaltumvielu avots dzīvnieku barībā. Tā kā ĢM sojas īpatsvars ir apmēram 80–90 % no pasaules tirgū pieejamās sojas kopumā, tad praktiski gandrīz nav iespējams iegādāties soju, kas nebūtu ģenētiski modificēta.”
Jocīgi. Ziņojumā piesauktajā Ģenētiski modificēto organismu uzraudzības padomes sēdē putnu audzētāju pārstāve atzina, ka nemodificētu soju nopirkt nebūtu nekādu problēmu, tikai tā ir par 15–20 % dārgāka.
Var jau būt, ka pēkšņi atklājies – visu izpērk, piemēram, Šveices un Zviedrijas lopkopji, jo šajās valstīs ĢM lopbarību vispār neieved...
Portālā politika.lvievietots sociologa Imanuela Valleršteina 16. marta lekcijas par pasaules ekonomikas krīzi audioieraksts, savukārt Latvijas Radio arhīvā var noklausīties interviju ar viņu vai izlasīt tās tekstu šeit. Valleršteina padoms: noskaidrojiet savas vērtības, izglītojiet sevi par notiekošo un, protams, rīkojieties.
“Manuprāt, galvenais anarhisma princips nav brīvība, bet gan autonomija, spēja sākt kādu darbu un to paveikt pēc sava prāta. Nesaņemot pavēles no varas institūcijām, kas nepārzina patieso problēmu un pieejamos līdzekļus. Ārēja vadība reizēm var būt nenovēršama, piemēram, ārkārtas stāvoklī, tomēr tā mazina dzīvotspēju. Cilvēki izturas pievilcīgāk, spēcīgāk un spriestspējīgāk, ja neiejaucas valsts, priekšnieki, korporāciju direktori, centrālie plānotāji un universitāšu prezidenti. Viņiem ir tieksme radīt hronisku ārkārtas stāvokli, kas tos padara nepieciešamus. Lielākajā daļā gadījumu varas izmantošana, lai paveiktu kādu darbu, drīz vien vairs nav iedarbīga. Nebūtiska vara traucē būtiskām funkcijām. “Dvēsele kustas pati,” teica Aristotelis.
“Mana” anarhisma vājums ir tas, ka brīvības kāre ir spēcīgs politisko pārmaiņu motīvs, savukārt autonomija – nav. Autonomi cilvēki sevi ietiepīgi aizsargā tikai ar ne pārāk grūtiem līdzekļiem un bieži izmanto pasīvo pretošanos. Viņi tāpat rīkojas pēc sava prāta. Tomēr apspiesti cilvēki izraisa nožēlu, jo viņi, ja izlaužas brīvībā, nezina, ko iesākt. Nepieredzējuši autonomiju, viņi nezina, kā tas ir, un, pirms to iemācās, viņiem jau ir jauni pārvaldnieki, kas nemaz nesteidzas atkāpties.”
