Šovakar, 6. februārī, Latvijas Fotogrāfijas muzejā (Rīga, Mārstaļu iela 8) zviedru fotogrāfs Matss Eriksons (Mats Eriksson) iepazīstinās ar savu līdzšinējo darbību un pētniecisko interešu loku – fotogrāfiju, arhitektūru, dzīves telpas un sociālo apstākļu studijām. Lekcija tiek organizēta sadarbībā ar ISSP. Sākums plkst. 18. Ieejas maksa 2 Ls.

Matsa Eriksona izstādē “Šērholmena, Zviedrija”, kas apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 7. februāra līdz 3. martam, izstādīti darbi no mākslinieka projekta, kas saistīts ar viņa doktora darbu Lundas Universitātes tēlotājmākslas fakultātē. Izstādē “Šērholmena, Zviedrija” attēlots Eriksona pētniecisko darbu interešu loks – arhitektūra, dzīves telpa un sociālie apstākļi. Galvenie jautājumi, kas vijas cauri gan viņa pētījumam, gan vizuālajiem darbiem, ir: kas tiek aicināts un kas drīkst ienākt publiskajā telpā (to skatot „pilsētas” kontekstā), bet kas tiek uzskatīts par nepiederošu? Kas veido šo identitāti? Eriksons ar piecu fotogrāfiju un video esejas palīdzību uz šiem jautājumiem cenšas sniegt gan teorētisku, gan praktisku atbildi. „Pilsēta” šajā gadījumā kalpo kā metafora, taču tiek norādīta arī specifiska vieta – Stokholma. Stokholma tiek pakļauta tādām pārmaiņām kā mājokļu reformas, īres maksas paaugstināšana, komerciālisma izplatība utt., kas norobežo atsevišķas sociālās grupas no pilsētas. Ironiskā kārtā šo izstumto grupu eksistence kļūst no tās atkarīga.

Izstādē “Šērholmena, Zviedrija” skatītājs tiek iepazīstināts ar treileru parku „Birojs” („The Office”), kuru Stokholmas priekšpilsētā ir radījusi bezpajumtnieku grupa. Kopiena netraucēti funkcionēja trīs gadus līdz brīdim, kad 2011. gada martā parks tika likvidēts un tā iedzīvotāji – izklīdināti. Eriksons šeit saskatīja alternatīvu sabiedrību, kas būvēta kā pretestība neredzamajām „pilsētas” telpas robežām.

Atšķirībā no politisku kustību organizētības, treileru parks bija spontānas kolektīvās rīcības rezultāts. Eriksons rekonstruē un  apzīmē  šo apmetni kā vairs nepastāvošu, politisku pretestību. Fotogrāfijās nav redzami cilvēki, tikai dzīvojamās zonas, kuras bezpajumtnieki bija radījuši. Video esejā, kas ietverta izstādē, skatītājs var iepazīties ar kāda nometnes iemītnieka – Kristiana (vārds mainīts) – dzīvesstāstu, tā arī neieraugot pašu runātāju. Balss pārklāj nekustīgos attēlus, kas seko viens otram kā slaidi. Cilvēku trūkums rada suģestējošu atmosfēru un liek domāt ne vien par mūsu dalību telpas, kuru uzskatām par leģitīmu, radīšanā, bet arī to telpu veidošanā, kuras klasificējam kā neiederīgas. Filma un fotogrāfijas izstādē veido savstarpēju dialogu.

Vienlaikus muzejā apskatāma Tobiasa Hofsesa izstāde „Mīlu Slusenu”. Slusenas teritorija ir sabiedriskā transporta centrs Stokholmā, Zviedrijā, kas apvieno metro staciju, dzelzceļa mezglu, autobusu terminālu un gājēju ceļus. Pastāv diskusijas par to, vai Slussena ir unikāls, vēsturisks satiksmes inženierijas piemērs, kuru vajadzētu saglabāt, vai arī sabiedriskā transporta rajons, kas savu laiku jau nokalpojis un kam izmisīgi nepieciešama pārbūve. 2009. gada pavasarī Stokholmas pilsēta nolēma Slusenu nojaukt un aizstāt to ar jauna dizaina būvi. Šīs nerimstošās debates un vieta pati par sevi fascinēja Tobiasu Hofsesu, un viņš sāka piedalīties diskusijā ar savu fotogrāfiju palīdzību, cenšoties pasargāt un dokumentēt rajonu tādu, kāds tas ir šobrīd.

„Pārmaiņas ir neizbēgamas. Pārmaiņas ir daļa no vēstures, ar jebkurām radikālām vietas izmaiņām tiek zaudēta daļa no tās dzīves un identitātes,” norādīja Hofsess, raksturojot savu pieredzi, „Esmu uzsūcis sevī pilsētas vēsturi un politiku, bet vairāk par visu mani sajūsmina pati vieta – tās formas, gaismas, krāsas, smaržas, skaņas un ritms. Slusenā es jūtu šo kustību.”

Tobiasa Hofsesa sajūsma ir attēlota viņa fotogrāfijās. Viņš Slusanu dēvē par vietu, kur viss saplūst un savienojas. „Cilvēki plūst cauri tuneļiem kā ūdens. Stumjoties augšā un lejā, nokļūstot nākamajā līmenī. Es ļāvu sev klīst apkārt un atklāju negaidītu tukšumu. Tas man ļāva saskatīt īpašu pasauli. Konstrukcijas visā to krāšņumā, krāsās un formās. Tās ir piepildītas ar balsīm un kustībām, kuras var sadzirdēt pat tad, kad apkārt neviena nav un valda klusums. Daži Slusenu mīl, daži nīst, bet ikvienam ir kāds stāsts par šo vietu. Un šis ir mans stāsts.” piebilsts autors.